Projekta notikumi

2014-02-10
Zālāju semināra pārskats un darba grupu iesniegtie ieteikumi.
 
2013. gada nogalē Dabas aizsardzības pārvaldes telpās Siguldā tikās gandrīz 60 dabas ekspertu, interesentu un entuziastu, lai kopīgi apspriestu dažādus ar dabisko zālāju apsaimniekošanu un aizsardzību saistītus jautājumus. Plaši pārstāvēto zālāju darba grupas semināru vadīja projekta NAT-PROGRAMME eksperte Solvita Rūsiņa, uzsverot, ka darba grupa ir atvērta katram, kurš vēlas piedalīties dabisko zālāju un ganību biotopu apsaimniekošanas un aizsardzības vadlīniju izstrādē, gan daloties savā pieredzē un zināšanās, gan mācoties no citiem.
 
Arī šis seminārs iezīmēja šo atgriezenisko saiti – vispirms semināra dalībnieki uzklausīja vairākas prezentācijas, bet pēc tam diskusiju grupās dalījās savā pieredzē, apspriežot dažādus, ar zālāju apsaimniekošanas vadlīnijām un Natura 2000 teritoriju aizsardzības programmu saistītus jautājumus.
 
Semināra prezentācijas
 
S.Rūsiņa semināra dalībniekus iepazīstināja ar „Dabisko zālāju apsaimniekošanas un aizsardzības vadlīniju izstrāde – mērķi, mērķauditorija, saturs un pieejamie dati”, kā arī izskaidroja saikni starp vadlīnijām (KĀ apsaimniekot?) un Natura 2000 teriotoriju aizsardzības programmu (KUR apsaimniekot?).
 
Atbildot uz klātesošo izrādīto interesi par projektā paredzētajām eksperimentālajām dzīvotņu atjaunošanas aktivitātēm, S.Rūsiņa atklāja, ka zālāju atjaunošana notiks četrās vietās:
1) Dvietes upes palienē sadarbībā ar citu Life projektu novērtēs, kādas ir atšķirības zālāju pļaujot un ganot (Latvijā līdz šim tas nav pētīts);
2) Gaujas NP nelielā pļavā notiks „cīņa” ar slotiņu ciesu (arī nav pētījumu);
3) Stendes upes palienē pētīs kāda ietekme ir mežacūkām uz zālāju veģetāciju;
4) AAA „Augšdaugava” tiks atjaunots smiltāju zālājs (kods 6120), cērtot kokus, noņemot sūnas un pļaujot. Visos gadījumos paredzētas veģetācijas uzskaites. Šeit pielikumā Solvitas sagatavotais atjaunošanas vietu dokuments.
 
Semināra dalībnieki diskusijās vairākkārt uzsvēra, ka arī kultivētajiem zālājiem vadlīnijās jāvelta atsevišķa nodaļa, apskatot iespējas palielināt to dabisko vērtību.
 
Savukārt atklāts palika jautājums - ja laukos nebūs cilvēku, kuri zālājus apsaimnieko, tad vadlīnijas un Natura 2000 teritoriju aizsardzības programma gulēs grāmatu plauktos. Tādi cilvēki ir, taču vajadzētu vairāk... Kā to panākt? Risinājumi aktīvās diskusijās jāmeklē arī nākamajos projekta pasākumos.
 
Seminārā izskanēja viedoklis - ja zālāju uzturēšana būs atkarīga tikai no lauku atbalsta programmas maksājumiem, tie drīzumā var izzust. Ganīšana vēsturiski ir bijis ļoti labs apsaimniekošanas veids, tāpēc, lai iesaistītu vairāk saimniecību zālāju apsaimniekošanā, ļoti vērtīgs būtu valsts atbalsts arī mazajām „vienas govs” saimniecībām.

Dr.agr. Dzidra Kreišmane (LLU Lauksaimniecības fakultātes asociētā profesore) stāstot par
“Zālāju apsaimniekošanas prakse konvencionālajās un bioloģiskajās saimniekošanas sistēmās” iepazīstināja ar saimniekošanas veidiem lauksaimniecībā, lopbarības zālāju veidiem, uzsverot, ka „pastāvīgas pļavas un ganības (PPG) ir zeme stiebrzāļu vai cita veida zāles lopbarības audzēšanai dabiskā veidā (pašsējā) vai kultivējot (iesējot) un kas nav bijusi iekļauta saimniecības augsekas sistēmā piecus gadus vai ilgāk.” Dz.Kreišmane akcentēja, ka Latvijas teritorijā ir jāsaglabā vismaz tādu pašu pastāvīgo pļavu un ganību attiecību pret kopējo atbalstam pieteikto LIZ, kāda tā bija 2005. gadā, t.i., 5%. Lai saņemtu atbalstu par PPG, jānodrošina vismaz 0,2 LielV uz ha.

Autores prezentācija un terminu skaidrojums kā „dabisks zālājs” tiek izprasts ar lauksaimniecības nozari saistītā vidē, izraisīja dalībniekos diezgan asas diskusijas un viedokļu atšķirību. Dabas aizsardzības speciālisti uzsvēra, ka neatļautos par dabisku zālāju nosaukt dzīvotni, kura tiek „uzlabota” piesējot graudzāles. Visi bija vienisprāt, ka labi ir zināt terminoloģiju, kura tiek izmantota gan lauksaimniecības, gan dabas aizsardzības nozares speciālistu vidū.
 
Voldemārs Spuņģis, (LU bioloģijas fakultātes asociētais profesors) pieskārās tēmai “Bezmugurkaulnieki ES nozīmes zālāju biotopos un zālāju apsaimniekošana to aizsardzībai”. Prezentācijā tika stāstīts par bezmugurkaulnieku milzīgo daudzveidību (piemēram, tiek lēsts, ka sausās pļavās sastopamas līdz 2200 kukaiņu sugas, kultivētos zālājos 800-1400 sugas, bet - sausos meža tipos līdz pat 2500 sugas), ekosistēmu funkcijām, aizsargājamām sugām un mērķiem sugu daudzveidības saglabāšanai. Tika uzsvērts, ka kukaiņu raksturīgās sugas var izmantot kā labvēlīgas apsaimniekošanas indikatorus, jo tradicionālie apsaimniekošanas veidi pārsvarā arī nodrošina zālāju bezmugurkaulnieku sugu pastāvēšanu.
 
Juris Smaļinskis, (Lauku ceļotājs, Vidzemes augstskola), prezentāciju “Dabisko zālāju (pļavu) izmantošana tūrismā un potenciāls” iesāka ar jautājumu: Vai var pārdot pļavu kā tūrisma objektu? Prezentācijas laikā tika meklētas atbildes, kas rādīja, ka „tīru” pļavu jeb tikai pļavu ir grūti pārdot - nepieciešams pļavu aplūkot plašākā ar tūrismu saistītā jautājumu lokā. Pļavu var ietvert kā dabas takas objektu, kā zāļu tējas gatavošanas avotu, kā augu avotu pirts procedūrām. Autora pieredze rāda, ka vietās, kur grib attīstīt dabas tūrismu ir nepieciešama arī cita tūrismu atbalstoša infrastruktūra (piemēram, iespēja piekļūt, iespēja paēst, nakšņot, u.t.t.) . Attīstot dabas tūrismu, jau plānošanas procesā ir jāsadarbojas visām pusēm: NVO, uzņēmējam, valsts un pašvaldību institūcijām.
 
Solvita Rūsiņa semināra dalībniekus iepazīstināja ar „Lauku attīstības programmas līdzšinējo nozīmi dabisko zālāju apsaimniekošanā un iespējamo ietekmi 2014.-2020. gadā”. Īpaši tika analizēts Lauku attīstības programmas Agrovides maksājuma „Apakšpasākums 214/3 Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos (BDUZ)”, kur 47 581 ha jeb 0.7 % no valsts teritorijas atbilst šīs programmas mērķiem - pievilcīgas ainavas veicināšana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Solvita Rūsiņa uzsvēra, ka daļa no šiem zālājiem (19 300 ha) ir putniem nozīmīgi, bet neatbilst dabisko zālāju kritērijiem veģetācijas izpratnē.
 
Autore uzsvēra, ka Lauku atbalsta programmai ir liela nozīme dabisko zālāju saglabāšanā Latvijā (60% zālāju ir apsaimniekoti), tomēr šajos zālājos ir zema botāniskā kvalitāte, uz ko norāda zems indikatorsugu skaits. Kā iespējamos cēloņus NAT-PROGRAMME zālāju eksperte minēja, pirmkārt, vēlo pļaušanu, otrkārt, pieļāvumu zāli smalcināt. Lielas botāniskās vērtības koncentrējas 7 biotopos, kuri aizņem tikai 25 % no dabiskajiem zālājiem. Tika secināts, ka BDUZ pasākuma nosacījumi nākamajam plānošanas periodam jāmaina. Dabisko zālāju dzīvotņu nākotne ir atkarīga no mūsu lēmumiem un darbībām zālāju aizsardzības jomā!
 
Diskusiju grupu galvenās atziņas
 
Semināra dalībnieki strādāja vairākās diskusiju grupās: tūrisma nozare un NVO; lauku attīstības plānotāji; zālāju īpašnieki un apsaimniekotāji; zālāju eksperti; putnu eksperti; bezmugurkaulnieku eksperti; dabas aizsardzības eksperti; meža eksperti; ūdeņu eksperti. Daudzas atziņas tika izteiktas vairākās grupās, tādēļ apkopojums veidots, balstoties uz visu grupu pienesumu.
 
Jāatzīmē, ka semināra pienesums ir patiesi būtisks gan apsaimniekošanas vadlīniju satura izstrādē, gan Natura 2000 programmas redzējumam. Visi ieteikumi tiek izvērtēti un iespēju robežās tiks iekļauti apsaimniekošanas vadlīnijās un Natura 2000 programmā. Tos ieteikumus, kurus projekta laika, finanšu un cilvēkresursu ierobežojumu dēļ nevarēsim realizēt, apkoposim kā ieteikumus nākamo soļu veikšanai gan biotopu aizsardzības plānu izstrādei, gan Natura 2000 teritoriju aizsardzības programmas ieviešanai vai papildināšanai. 
 
Biotopu apsaimniekošanas vadlīnijas: zālāju biotopu apsaimniekošanas vadlīniju mērķi, kā tos redzēja darba grupu dalībnieki
  • Informācijas avots gadījumos, kad nav pietiekamu zināšanu par kādu apsaimniekošanas veidu vai kāda biotopa apsaimniekošanu, vai specifisku sugu vai organismu grupu vajadzībām;
  • Informācijas avots tad, kad ilglaicīgi apsaimniekojot zālāju, ir pamanāmas izmaiņas tā struktūrā, izskatā, daudzveidībā - lai saprastu izmaiņu cēloņus un lemtu par tālāko apsaimniekošanu;
  • Informācijas avots LAP pasākumu nosacījumu izstrādāšanai (iegūt informāciju par apsaimniekošanas nosacījumiem, izmaksām, to aprēķiniem);
  • Vadlīnijām jākalpo par pamatu LAP pasākumu un to nosacījumu izstrādei, vadlīnijām jābūt prioritārām, visi LAP nosacījumi jāsaskaņo ar tiem nosacījumiem, kas iekļauti vadlīnijās, nevis otrādi;
  • Informācijas avots politikas dokumentu izstrādei, ieteikumiem plānotājiem;
  • Informācijas avots aizsargājamo zālāju īpašniekiem (t.sk. Dabas aizsardzības pārvaldei, AS LVM), kuri zālājus iznomā, lai sagatavotu pamatotus un detalizētus darba uzdevumus zālāju apsaimniekošanai;
  • Informācijas avots, lai pamatoti lemtu par zālāju izmantošanu, plānojot plašākas teritorijas izmantošanu, atzinumu sagatavošanas procesā, konsultējot interesentus un apsaimniekotājus;
  • Enciklopēdisks izdevums, kurā ir apkopota jaunākā Latvijas un citu valstu pieredze par biotopu un sugu apsaimniekošanas metodēm, to efektivitāti.
 
 Vadlīniju apjoms un izskats
  • Par pilno vadlīniju versiju bija dažādi viedokļi – daļa vēlējās tās plašas un detalizētas, ar zinātniskiem pamatojumiem (to vairāk uzsvēra ekspertu grupas) citi uzsvēra, ka arī šai versijai jābūt vienkāršā valodā rakstītai, nepretendējot uz pārlieki nopietnu zinātniskumu (tūrisma un NVO grupa, lauku attīstības plānotāji u.c.);
  • Izskanēja ieteikums veidot apsaimniekošanas vadlīniju populārzinātnisku versiju, kas būtu vienkāršā valodā un nespeciālistiem saprotams informācijas avots. Tās mērķis būtu ieinteresēt cilvēkus par dabiskajām pļavām un ganībām.
 
  Vadlīniju saturs
  • Iekļaut nodaļu par zālāju biotopu aizsardzības nepieciešamību, atbildot uz jautājumu, kādēļ ir jāaizsargā un jāapsaimnieko (darot to atraktīvā veidā – piem., Noasa šķirsts kā pirmais daokumentētais sugu aizsardzības gadījums, zālaju sugu potenciāls medikamentu izgudrošanai u.tml.);
  • Iekļaut nodaļu par kultivēto zālāju apsaimniekošanu dabas daudzveidībai, īpaši, putnu sugu saglabāšanai;
  • Iekļaut nodaļu par zālāju attīstību dabisku procesu ietekmē (sukcesiju), piem., eitrofikāciju, veģetācijas nomaiņu dabisku procesu ietekmē, un aprakstu par šo procesu izvērtējumu un iespējām to palēnināt dabas aizsardzības mērķu vajadzībām;
  • Iekļaut labus piemērus ar vietām (demonstrāciju saimniecības), kur dabiskie zālāji tiek izmantoti produktu ražošanā (piem., tēju vākšanā u.tml.), raksturot šo vietu labāko apmeklējuma laiku;
  • Aprakstīt priekšrocības, kas ir dabiska zālāja īpašniekam (lai mazinātu stereotipu, ka būt par aizsargājama biotopa īpašnieku ir neizdevīgi), raksturot dabiska zālāja pievienoto vērtību (minētās vērtības: ārstniecības augi, iespēja vākt sēklas un pārdot dabiska zālāja sēklu maisījumu);
  • Vadlīnijās katram biotopam iekļaut raksturīgāko ārstniecības augu sarakstu, kas šajā biotopā sastopami;
  • Sniegt pamatojumu piedāvātajiem apsaimniekošanas veidiem (kādas izmaiņas biotopā tie radīs, kādus rezultātus iegūsim);
  • Piedāvāto apsaimniekošanu aprakstīt pietiekami detalizēti, norādot laiku, veidu, biežumu u.tml., labākos risinājumus (piem., skaidrot pļaušanas un ganīšanas atšķirības, siena žavēšanas priekšrocības un svaiga zāles savākšanas trūkumus biodaudzveidības saglabāšanai);
  • Iekļaut detalizētu parakstu, kā iegūt sēklas no zālāja biotopa, kā tās izsēt, lai uzlabotu kultivēta zālāja vai zemas kvalitātes biotopa bioloģisko daudzveidību;
  • Aprakstīt metodes ļoti sliktā stāvoklī esošu zālāju biotopu atveseļošanai, piem., par slotiņu ciesas, gārsas u.c. ekspanīvu sugu ierobežošanu ar divreizēju pļaušanu;
  • Aprakstīt dedzināšanas kā apsaimniekošanas metodes nosacījumus, precīzu aprakstu nosacījumiem un dedzināšanas procesam;
  • Aprakstīt invazīvo sugu problēmu, kā tās ierobežot;
  • Iekļaut nodaļu par zālāju nosusināšanu, par tās ietekmes vērtējumu, risinājumiem mazināt vai novērst šo ietekmi;
  • Aprakstīt ciņu ierobežošanas pasākumus, nepieciešamību;
  • Iekļaut nodaļu par zālāju apsaimniekošanu ūdeņu krastos, uzsverot ekotona funkcijas;
  • Iekļaut rekomendācijas zālājiem piegulošo teritoriju apsaimniekošanai, piem., tīrumu buferjoslām, lai mazinātu to ietekmi uz zālāja ekosistēmu;
  • Iekļaut terminu skaidrojumu;
  • Iekļaut kritērijus, pēc kuriem noteikt zālāja atjaunošanas potenciālu, zālāja piederību aizsargājamam biotopam, zālāju kvalitāti – varētu būt vairāku līmeņu indikatori dažādu zināšanu cilvēkiem;
  • Iekļaut bezmugurkaulniekiem un putniem nepieciešamos apsaimniekošanas veidus, piem., platības pakāpeniksu pļaušanu, pļaušanu veinu reizi divos gados u.tml.;
  • Iekļaut mikrobiotopu (biotopa heterogenitātes elementus) uzskaitījumu, kas jāatstāj pļavā/ganībā, lai saglabātu bezmugurkaulnieku daudzveidību.
  • Iekļaut apsaimniekošanas konfliktu aprakstu, kritērijus prioritāšu izvēlei, piem., bezmugurkaulnieki-putni-veģetācija. 
 
  Pieredze par apsaimniekošanu
  • Zemnieki iesaka kontrolēt ciņus, lai tie nekļūtu pārāk traucējoši zālāja pļaušanai;
  • Novērots, ka smalcināšana dažu gadu garumā nemazina pļavas ārstniecības augu daudzumu;
  • Apsaimniekošanas veidu rotācija telpā un laikā ir ļoti vēlama daudzveidības uzturēšanai (piem., sadalīt zālaju 3 daļās, katru gadu vienu daļu pļaut vēlu vai noganīt).
 
 Natura 2000 vietu aizsardzības programma
  • Tūrisma nozare ir resursa (šajā gadījumā dabisko zālāju) patērētājs, tādēļ šai nozarei nebūs liela nozīme programmas ieviešanā. Tika uzsvērts, ka tūrisms ir instruments, lai sasniegtu izglītošanas mērķi. Šādā kontekstā tūrismam varētu būt nozīme.
  • NVO tiešā veidā nebūs ieguldījuma, jo NVO lielāko enerģiju velta "ugunsgrēku dzēšanai", bet zālāju gadījumā nav tā, ka būtu kādas aktivitātes, kas jāveic īsā laikā, citādi zālaji pilnībā izzustu;
  • Organizāciju, valsts un privātā sektora nozīme programmas ieviešanā - nozīmīgākā ir valsts iestāžu rīcība programmas ieviešanā.
 
  Ierosinājumi Natura 2000 programmas saturam
  • Iekļaut programmā tādu vietu sarakstu, kurām ir nozīmīgs tūrisma potenciāls un kur no dabas aizsardzības viedokļa ir pieļaujama šo vietu iekļaušana tūrisma maršrutos ar salīdzinoši lielu cilvēku plūsmu. Sagatavot arī to vietu sarakstu, kur tūristi nav vēlami;
  • Izdalīt prioritārās aizsardzības vietas katram biotopam gan masīvu līmenī (piem., Abavas ieleja kā smiltāju zālaju nozīmīgākā vieta), gan katras Natura 2000 teritorijas līmenī;
  • Iekļaut arī vietas, kas ir ārpus Natura 2000 tīkla, ja tas ir nepieciešams konkrēta biotopa aizsardzības nodrošināšanai;
  • Saranžēt vietas pēc tā, cik strikti ir katra hektāra saglabāšanas nosacījumi;
  • Jāiekļauj potenciālas jaunas Natura 2000 teritorijas, kas vēl jāizveido;
  • Izstrādāt nepieciešamo pētījumu sarakstu, detalizēti formulējot pētījuma tematu un mērķi, un norādot, kāda institūcija to varētu veikt, pamatojot izvēli ar iestrādēm, kas attiecīgajai institūcijai jau ir šādos pētījumos;
  • Iekļaut ierosinājumus starptautiskai sadarbībai, aicinot ārzemju ekspertus uz Latviju, lai kopīgi diskutētu par biotopu saglabāšanas un apsaimniekošanas metodēm;
  • Aprakstīt aizsardzības uzdevumus – ko mēs gribam panākt ar izstrādāto Natura 2000 programmu;
  • Dot vērtējumu par izstrādāto Natura 2000 programmu – kas ir sasniedzami rezultāti, ko var atrisināt, un ko nevar atrisināt;
  • Katram biotopam jāaprēķina, cik līdzekļu vajag, lai šo biotopu uzkartētu valstī, Natura 2000 teritorijās;
  • Par katru Natura 2000 teritoriju norādīt aizsardzības prioritātes (suga, biotops).
 
Dabisko zālāju izmantošanas alternatīvas to saglabāšanai
  • Vairumā darba grupu tika minēts, ka ārpus lauksaimnieciskās izmantošanas dabiskajiem zālājiem nav nozīmīgu alternatīvu pielietojuma veidu. Tūrisms un rekreācija ir tikai sekundāri izmantošanas virzieni, kas nevar būt vienīgie.
 
 Pasākumi programmas ieviešanai (pasākumi, kas nav paredzēti projekta ietvaros, bet kuri ir nozīmīgi, lai sekmīgi ieviestu projektā izstrādāto Natura 2000 teritoriju aizsardzības programmu zālāju biotopiem)
  • Izvērtēt lauksaimniecības politikas ietekmi uz dabisko zālāju aizsardzību;
  • Izstrādāt individuālus saimniecību plānus biodaudzveidības saglabāšanai saimniecības līmenī;
  • Izstrādāt LAP pasākumus un nosacījumus, konsultējoties ar ekspertiem, Vides ministriju.
  • Mainīt LAP nosacījumu par minimālo atbalstāmo zālāju platību. Ir gadījumi, kad nelielu zālāja daļu nodala ceļš, tādēļ to daļu nevar pieteikt atbalstam, jo tā ir mazāka par 0.3 ha, bet no biodaudzveidības viedokļa ir ļoti nozīmīga;
  • Izveidot dabisko zālāju apsaimniekotāju un īpašnieku organizāciju, kura varētu pārstāvēt savas intereses politisku jautājumu lemšanā, LAP pasākumu izstrādes procesā, utml. Līdz šim šīs intereses ir pārstāvējušas dabas aizsardzības organizācijas.
  • Ierosināt izstrādāt AS LVM valdījumā esošo aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanas noteikumus, paredzot ierobežojumus šo biotopu apmežošanai un pārvēršanai par piebarošanas lauciņiem;
  • Izstrādāt aizsargājamo biotopu aizsardzības plānus, jo apsaimniekošanas vadlīnijas nevar tos aizstāt;
  • Apzināt visus aizsargājamos biotopus un putniem nozīmīgos zālājus, jo līdz šim tāds kartējums nav veikts;
  • Izveidot programmas ieviešanas sekmju monitoringa sistēmu;
  • Izstrādāt sabiedriskā monitoringa pieeju zālāju biotopu un sugu stāvokļa novērtēšanai;
  • Veicināt NVO izglītojošo darbu ar sabiedrību, nodrošināt kvalitatīvas konsultācijas, veikt skaidrojošo funkciju, iesaistīties normatīvo aktu izstrādes procesā;
  • Organizēt mērķtiecīgus zinātniskus pētījumus, lai apsaimniekošanas pasākumi būtu zinātniski pamatoti, nevis balstīti tikai ārvalstu pieredzē, kur nereti apstākļi ir citi;
  • Veikt LAD inspektoru izglītošanu par BVZ apsaimniekošanas vajadzībām no biodaudzveidības aizsardzības viedokļa;
  • Organizēt starpnozaru seminārus, sniegt iespēju dalīties pieredzē ar savu lauksaimniecisko praksi;
  • Veicināt zemnieku aktivitāti veidot jaunus produktus, kas balstīti dabisko zālāju izmantošanā, popularizēt šādas idejas zemnieku vidū;
  • Izglītot skolēnus par dabisko zālāju vērtībām, rādot tos dabā.
  • Nodrošināt konsultācijas lauksaimniekiem par dabisko zālāju apsaimniekošanas nozīmi, veidiem u.tml.
  • Organizēt seminārus zemnieku izglītošanai par zālaju biotopu apsaimniekošanu, vērtībām. Izstrādāt sistēmu, kā motivēt zemniekus mācīties, piemēram, ar atbalsta diferencēšanu zemniekiem, kuri piedalās semināros un zemniekiem, kuri nepiedalās.
  • Nodrošināt augstskolu iesaisti semināru rīkošanā un metodisko materiālu izstrādē, iekļaut lauksaimniecības studiju programmās dabas daudzveidības apsaimniekošanu.
  • Apmācīt ekspertus, lai nodrošinātu kvalitatīvu datu ieguvi par zālāju izpaltību un kvalitāti, īpaši nepieciešama ekspertu kalibrācija un apmācība par robežgadījumiem.
  • Izveidot mehānismu, kas nodrošina zemes iepirkšanu dabas aizsardzības mērķiem vietās, kur tas ir vienīgais risinājums, lai platībā saglabātu biotopu.
  • Veicināt zemnieku iesaisti, līdzdalību dabas vērtību apsaimniekošanā, lai vairotu to cilvēku skaitu, kas ir dabas vērtību apsaimniekotāji.
  • Izstrādāt programmu viensētu atjaunošanai. Piešķirt atbalstu „vienas govs” saimniecībām.
  • Popularizēt dabas vērtību ražošanu kā vienu no ražošanas veidiem. Arī ainavas uzturēšana ir ražošana!
 
Idejas turpmākiem projektiem
  • Izveidot mobilo aplikāciju dabisko zālāju iepazīšanai un apsaimniekošanas vadlīnijām;
  • Popularizēt dabiskos zālajus tos padarot par emocionālas reklāmas varoni, lai cilvēkiem rastos emocionāla saikne ar dabisko pļavu;
  • Izstrādāt pārskatu par dabisko zālāju ekosistēmu pakalpojumiem, to aprēķinu un nozīmi;
  • Popularizēt dabiska zālāja pievienoto vērtību caru veselīgu produktu prizmu. Piemēram, dabiskā zālājā ganītas govs piens ir bagātāks ar bioloģiski aktīvajām vielām un uzlabo veselību. 
  • Izveidot demonstrējamu saimniecību tīklu un to popularizēt zemnieku un zālaju apsaimniekotāju vidū.
 
 Fotogalerija. Seminārs "Dabisko zālāju apsaimniekošana un aizsardzība: mērķi un vadlīnijas"
 
 
 





Lai šī tīmekļvietne darbotos, tā izmanto obligāti nepieciešamās sīkdatnes. Ar Jūsu piekrišanu papildus šajā vietnē var tikt izmantotas statistikas un sociālo mediju sīkdatnes.